tukšs

Tukšs Naktī klusums, istabā auksts, sēžu viens, un viss šķiet tik tukšs. Tavs vārds galvā, bet tu esi prom, es vēl meklēju tevi katrā no lom’. Mēs bijām divi, tagad es viens, sirdī ir ziema, lai ārā vai dien’. Tu teici “mūžam”, bet mūžs bija īss, tagad no “mums” palicis tikai mans “es”. Es skatos debesīs, bet neredzu zvaigznes, acīs ir asaras, domas kļūst skaļas. Gribu aizmirst, bet nevaru, nē, jo katra atmiņa velk mani pie tevis vēl. Tavs foto telefonā, ekrāns spīd, es gribu rakstīt, bet roka vairs negrib. Uzrakstu “čau”, pēc tam dzēšu to ciet, jo zinu — tu neatbildēsi, tu neatnāksi šeit. Es skrienu no domām, bet domas skrien man, ko lai es daru, ja sirds vēl tevi grib man? Saku sev “beidz”, bet nespēju beigt, jo dažreiz visgrūtāk ir vienkārši iet. Es negribu naidu, es gribu tikai mieru, bet katru vakaru atkal to pašu es pieredzu. Tu biji mans viss, tagad viss ir pelēks, un katrs tavs “mīlu” man atmiņās deg. Varbūt kādreiz sāpes aizies prom, varbūt kādreiz atkal jutīšos kā normāls. Bet šonakt vēl ļauju sev būt klusam, jo salauzta sirds nepaliek vesela uzreiz — tai vajag laiku. Es eju uz priekšu, kaut grūti ir iet, katrs mans solis no pagātnes šķiet. Tu neesi šeit, bet es vēl esmu te, un varbūt rīt būs labāk nekā šodien, kas zini. ko lai es daru, ja sirds vēl tevi grib man? Saku sev “beidz”, bet nespēju beigt, jo dažreiz visgrūtāk ir vienkārši iet. Es negribu naidu, es gribu tikai mieru, bet katru vakaru atkal to pašu es pieredzu. Tu biji mans viss, tagad viss ir pelēks, un katrs tavs “mīlu” man atmiņās deg. Varbūt kādreiz sāpes aizies prom, varbūt kādreiz atkal jutīšos kā normāls. Bet šonakt vēl ļauju sev būt klusam