Vecā skola

Vecā Skola Nakts pār pilsētu, laternas spīd uz bruģa, Galvā simtiem domu, bet neviena nav klusa. Austiņās vecais bīts, kas sit tieši pa sirdi, Es rakstu savas rindas, kamēr pārējie jau miegā. Nav vajadzīgas ķēdes, lai parādītu savu svaru, Nav vajadzīgs svešs tēls, lai izliktos par karali. Man ir savs stils, sava balss un savs ceļš, Ja dzīve aizcērt durvis, es atrodu nākamās. Atceros laikus, kad pietika ar vienu draugu, Vienu bītu, vienu mikrofonu un pilnu galvu domu. Nebija svarīgi, cik tev kabatā naudas, Svarīgi bija, ko tu vari pateikt, kad sākas skaņa. Es nāku no vietas, kur sapņi nekrīt no debesīm, Tie jāceļ pašam, ķieģeli pēc ķieģeļa. Katrs kritiens man iemācīja nostāties kājās, Katrs zaudējums lika vēl stiprāk turēties. Manā galvā filma, katra diena jauna aina, Dažreiz viss ir tumšs, bet es gaidu, kad tā gaisma nāks. Es neskrienu pakaļ cilvēkiem, kas mani nesaprot, Labāk eju viens, nekā kopā ar tiem, kas tikai tēlo. Vecā skola manā asinīs, vecais bīts manā galvā, Es nejūtos kā zvaigzne, kamēr vēl tikai sāku. Bet es zinu — kādreiz šie vārdi skanēs skaļi, Un tie, kas smējās, varēs tikai skatīties no malas. Man nav vajadzīgs perfekts teksts, vajag tikai īstu sajūtu, Katrs pants ir gabals no manas dzīves un domu. Es runāju par nakti, par draugiem un par sapņiem, Par to, kā mazs cilvēks var uzbūvēt sev pasauli. Pilsēta klusē, bet manā galvā bīts vēl spēlē, Es eju uz priekšu, pat ja nezinu, kas mani gaida. Varbūt rīt būs grūti, varbūt viss būs citādi, Bet šodien es rakstu, jo šodien esmu dzīvs. Nav svarīgi, cik reižu dzīve mēģina mani salauzt, Es savācu gabalus un uzbūvēju sevi no jauna. Manas kļūdas nav kauns, tās ir daļa no stāsta, Jo bez tām es nebūtu tas, kas es kļūstu katru dienu. Un, kad beigsies bīts un klusums piepildīs istabu, Es vēl dzirdēšu vārdus, ko atstāju uz papīra. Vecā skola, īsts reps, bez maskām un bez tēlošanas, Tikai es, mans mikrofons un stāsts, ko turpinu rakstīt.