otrs starbridis

[1. pants] Zvans noskan — otrais starpbrīdis, Koridorā troksnis, katrs kaut ko grib. Somu uz pleciem, kedas sit pret grīdu, Skolā pilns ar sejām, bet es redzu savu dzīvi. Pie loga stāv čomi, runā par vakaru, Kāds jau atkal lamājas — “nu, bļ*, kas par sviestu?” Skolotājs iet garām, mēs izliekamies klusi, Paiet tikai sekunde — un jau atkal esam skaļi. Kabatas tukšas, bet galvā lieli plāni, Sapņi nav par velti, tāpēc jāiet viņiem pāri. Man nevajag zeltu, lai justos kā kings, Man vajag savu komandu un normālu beat'u. [2. pants] Zvans vēl nav bijis, bet mēs jau esam prom, Kājas nes pa gaiteni, bass skan austiņās tomēr. Kāds saka: “Tu nevari,” es saku: “Skaties,” Jo tie, kas mani noliek, paši stāv uz vietas. Bļ*, dzīve nav spēle, bet spēlēju līdz galam, Katru savu kļūdu es pārvēršu par spēku. No nulles līdz augšai, pa savu ceļu eju, Ja nokrītu uz grīdas — pieceļos un turpinu. [3. pants] Otrais starpbrīdis — tā ir mana minūte, Skolas sienas apkārt, bet galvā visa pasaule. Smejamies par dzīvi, kaut reizēm nav viegli, Bet īstie paliek blakus, kad pārējie pazūd tieši. Pēdējais zvans tuvojas, bet mēs vēl negribam, Vēl viena saruna, vēl viens joks, vēl viena stunda. Rīt tas pats stāsts, bet varbūt citā vietā, Kamēr pulkstenis iet — mēs taisām savu leģendu. Un kad beidzot zvans atskan pāri skolai, Es izeju pa durvīm ar savu sapni kabatā. Nav svarīgi, ko viņi saka — es pats zinu, kas esmu, Otrais starpbrīdis beidzas, bet mans ceļš tikai sākas.