4×4

Klavieres naktī — 4×4 ar atskaņām Klavieres skan — melna nakts, melna zona, Bīts sit krūtīs, visa pilsēta drona. Savējie blakus, katram sava krona, Mēs nākam no nulles — tagad dzird visa zona. Kabata tukša, bet galvā ir plāns, Vakar biju lejā, šodien eju uz augšām. Negribu kopiju, man savs ir stāsts, Kad ieslēdzas bīts — visi jūt, ka tas ir mans. Melnas debesis, bet acīs vēl gaisma, Rakstu pa naktīm, kamēr pilsēta kaisla. Vārdi uz bīta — katra rinda ir skaista, No mazas istabas līdz skatuvei — taisna. Klavieres raud, kamēr bass iet dziļi, Mani vārdi pa galvu tev skrien brīvi. Savējie smejas, mēs paliekam dzīvi, Katrs mans pantiņš tiek uzrakstīts īsti. Viņi daudz runā, bet runas ir vējš, Es tikai eju, man nevajag spēks. Ja nokrītu lejā, es pieceļos vēl, Jo zinu — mans ceļš mani aizvedīs tālāk. Nakts pār Tukumu, gaismas vēl spīd, Austiņās klavieres, bīts uz priekšu skrien. Katrs mans solis ar ritmu tur sit, Un katra mana rinda kā atmiņa paliek. Negribu slavu tikai vienai dienai, Gribu savu skaņu, lai tā paliek vēl ilgāk. Ja šodien mani nedzird — nekas, būs rīt, Es turpināšu rakstīt, kamēr klavieres vēl skan. Bīts kļūst skaļāks, bet prāts paliek mierīgs, Dzīve nav viegla, bet es palieku stiprs. Man nav jāizliekas, lai izskatītos īsts, Es esmu es pats — un tas ir mans signs. Nakts pār Tukumu, gaismas vēl spīd, Austiņās klavieres, bīts uz priekšu skrien. Katrs mans solis ar ritmu tur sit, Un katra mana rinda kā atmiņa paliek. Negribu slavu tikai vienai dienai, Gribu savu skaņu, lai tā paliek vēl ilgāk. Ja šodien mani nedzird — nekas, būs rīt, Es turpināšu rakstīt, kamēr klavieres vēl skan. Bīts kļūst skaļāks, bet prāts paliek mierīgs, Dzīve nav viegla, bet es palieku stiprs. Man nav jāizliekas, lai izskatītos īsts, Es esmu es pats — un tas ir mans signs.