Klusuma čuksti pār manām lūpām plūst, bezlimita vārdi tumsā, krāsas paliek bālākas, ādas tonis pazūd pustumsā. No tumsas čuksti..tie ir pārāk klusi..bezpersoniski, lieki Es izsaku domas, skatiens seko līdz, vēro vārdus, kas no nekustīgām lūpām plūst, kā vējš tie ātri aiziet tālāk, tev nepatīk, jo tie nav domāti tev. Vērot to, kā patiesībā nav, Dieva dāvana vai tomēr Sātana lāsts. Esmu Fēnikss, kas atdzimst no pelniem, spiežot uz ceļiem, sitiens pa žokli - atkal kājās stāšos. Man nebija parauga, kad augu, To darīju pa savam, pusaudžu gadi alkohols un vielas, tukšas ielas un pamestas vietas, no ceļa nost, daži gadi pazaudēti. Skats no malas, Tālas salas, Pamestas klinšu alas, Slēpies no sevis Ēnas tevi atradīs, Patieso sevi parādīs. Jau divdesmit divi, bez tēva, Tukšumu varēja just, Bērnības draugi - manas četras sienas. Tās palikušas vienas, Gaida mani atpakaļ, Laiks jau pagājis, ar muguru pret pagātni. Mana attieksme ir nelabojama, Nejūtu es žēlumu pret tiem, kas to pelnījuši nav. Visi novērsās, kad uz rokām nomira bērnības draugs, vainoja mani, jo nespēju viņu glābt. Piedošanu tagad viņi lūdz - ar paceltu galvu es aizeju Limbažu kapsēta - dusi mierā. Es nesūdzu bēdas, tikai izlieku sevi pāris svaigās rindās, vecajā stāstā, par klusuma čukstiem. -Klusums ir mani vārdi, ieklausies tajos- Skats no malas, Tālas salas, Pamestas klinšu alas, Slēpies no sevis Ēnas tevi atradīs, Patieso sevi parādīs. Ar Mīlestību Pret Mūziku Riks Avižons 23.10.2020